Russian English


folklora.lt
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lt datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lt
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

"Kokles" kasetes prezentācija, Rīgā
2003. gada 22. februārī

      22. februāra vakarā Tautas mūzikas centra zāle (un, šķiet, arī pārējās telpas) bija cilvēku tā piebāztas, ka ne apgriezties. Ābolam varbūt arī atrastos kāda vietiņa, kur nokrist, bet daudziem dibeniem šāda laime netika, tāpēc liela slodze bija jānes kājām un stutētajām sienām.

Fotoattēls
Kokle

      Pēc nelielas kavēšanās, kas tomēr nepārsniedza pieklājības robežas, koncerts sākās ar Kokles vadītājas Dinas Kalniņas uzrunu, kurā viņa aicināja šo koncertu uztvert kā stāstu un ļaut, lai šis stāsts mūs vada. Tiesa gan, šā rakstu gala autoram dzirdētās dziesmas (un arī daži instrumentāli skaņdarbi) īsti vienotā stāstā nesasaistījās, jo to tēmas bija visai dažādas - te bija gan gadskārtu dziesmas, gan rotaļu dziesmas, gan danču melodijas.
      Par paaudzēm pašdarbībā visbiežāk runā saistībā ar deju kolektīviem, kur ir jaunākās, vidējās un vecākās paaudzes dejotāji. Kokli laikam varētu dalīt jaunajā, jaunākajā un visjaunākajā paaudzē. Šīs grupas koncertā dažus "gabalus" spēlēja un dziedāja atsevišķi, dažus kopā, un ir labi, ka šis dalījums nav strikti norobežojošs. Turklāt vismaz koklēšanas un dziedāšanas ziņā visjaunākās dalībnieces nemaz tik daudz neatpaliek. Jāatzīst, ka neesmu cītīgs folkloras koncertu apmeklētājs, tāpēc grūti vērtēt. Katrā ziņā bija interesanti. Dziesmas bija dažādas gan tematiski, gan - lietojot svešvārdu - aranžējuma ziņā: no "a capella" dziedājuma, dziedāšanas kustību pavadījumā (riņķa deja) un vienkāršas ritma piesišanas ar plaukstām līdz pat veselam kokļu, stabuļu un vijoļu ansamblim, kuram nez kādi vēji bija piepūtuši klāt arī ģitāras un svešzemju bungas. Koncertam bija divas daļas, un starpbrīdī Kokles dalībnieki paspēja pārģērbties. Grūti pateikt, vai tas tika darīts, lai parādītu jaunos (?) krekliņus, vai kāda cita iemesla dēļ (tiesa, kas tiesa, zālē bija ļoooti karsti), bet nemanīju, ka otrā daļa būtu izteikti neformālāka muzikālā ziņā.

Fotoattēls
Kokle

      Pēc koncerta Kokle pateicās tiem cilvēkiem, kas līdzējuši kasetes tapšanā, un šīs pateicības veids, manuprāt pelnījis vislielāko atzinību. Katrs "īpašais cilvēks" saņēma dāvanā siera rituli. Katrs latvietis ir praktisks radījums, katrs folklorists ir ēdelīgs radījums, tāpēc šāda praktiska un ēdama velte priecē katru sirdi (un vēderu). Turklāt saule (kasetes nosaukums - "Iebrauca saulīte") lieliski sasaucas ar apaļu siera rituli.
      Pēc tam nāca cienasts un - miniet trīs reizes, ar ko gan palaikam beidzas folkloristu saieti - danči.
      Vērtējot pasākumu kopumā, izbrīnīja tas, ka tik maza uzmanība bija pievērsta Kokles izdotajai kasetei, kaut arī pasākums bija sludināts kā kasetes priekšāstādīšana. Tikai, šķiet, vienu reizi atskanēja norādījums, ka izdotā kasete arī kaut kur šeit esot atrodama. Šis vakars drīzāk atgādināja tādu kā atskaites koncertu, kurā vecākiem, radiem un draugiem parāda visu, kas iemācīts. Uz tādām domām vedināja kokļu, vijoļu un stabuļu (blokflautu) spēle lielā barā. Manuprāt, tas nav īsti pamatoti ne no folkloras tradīcijas, ne arī no mākslinieciskā viedokļa. Pēdējais īpaši attiecas uz vijoļnieču ansambli, kur skanējums brīžiem atgādināja "Re, es arī vijoli protu spēlēt!" (pēc vajadzības uzsvērt vai nu "es arī" vai "arī vijoli"). Laikam jau tomēr Koklei ir tāda "mācību ansambļa" loma, kas pati par sevi ir ārkārtīgi vērtīga, un panākumi ir ļoti pārliecinoši. Liela daļa ansambļa dalībnieču spēlē ij kokles, ij stabules, ij vijoles, turklāt dara to atzīstamā līmenī. Tikko teiktais it kā ir pretrunā ar iepriekš minēto par vijoļu kopskaņu, bet jāatceras tas, ka folklorā ir pieļaujams nedaudz "etnogrāfisks" (akadēmiski izglītotajiem - netīrs) skanējums, bet tas īpaši "negriež ausīs" tikai tad, ja spēlē tikai viens instruments, piemēram, vijole. No otras puses, ļaut koncertā spēlēt tikai kādai atlasītai elitei arī būtu nepareizi. Kā šo pretrunu atrisināt, nudien nezinu.
      Nobeigumā piebildīšu, ka tomēr sameklēju pasākumā tik vāji reklamēto kaseti uz palodzes zāles aizmugurē, nopirku to un mājās noklausījos. Un man patika. Te spēju saklausīt gan koncerta sākumā solīto stāstu, gan jauku un neuzbāzīgu instrumentu spēli, gan skaistu dziedāšanu.

      Raksts: Jānis Barons, 2003. gada 20. martā
      Bildes: Jānis Barons

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2024, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lt

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2018. gada 3. septembrī



Dodies uz dančiem!