"Dimzēna" 10 gadu svinības,
Jelgavā, 2003. gada 9. novembrī

      Lai arī folkloras kopa Dimzēns radusies septembra vidū, tomēr, Jelgavas Kultūras nama remonta dēļ, tās desmit darbības gadi tika atzīmēti Mārtiņu priekšvakarā. Pie Mazās zāles durvīm gaviļnieki sagaidīja skatītājus, spēlējot lustīgus dančus, bet pēc tam, tāpat - spēlējot, devās iekšā zālē, kur sveicēji tos uzņēma kājās stāvot un plaukstas sitot.

Dimzēns

      Koncertu, protams, aizsāka paši jubilāri. Vispirms tie deva savu tiesu pēdējajam Veļu laika vakaram un ar vienu dziesmu "godināja tās paaudzes, kas atstājušas tik krāšņu dziesmu un danču pūru". Tad, kopā ar Trejupi, iedimdināja Mārtiņus. Sekoja dziesmota teika, varētu pat sacīt - neliels uzvedums. Stāsts par Mārtiņa un Katrīnas, kā arī Andreja un Bārbalas savstarpējām attiecībām bija interesants un sasaucās ar tautasdziesmu tekstiem, kas pa starpām tika veiksmīgi iedziedāti. Pēdējā laikā šādi priekšnesumi, kuros dziesmas tiek apvienotas ar mutvārdu folkloru, izplatās aizvien vairāk, un tas nav slikti - izskatās, ka šāds priekšnesuma veids spēj vairāk aizraut ar folkloras kustību nesaistītus skatītājus.

Kupars

      Protams, kas par godiem bez viesiem. Dimzēns bija rīkojies konsekventi, lūgtas bija teju visas Latvijas Zemgales folkloras kopas, bez tam bija arī pārsteigums (par tālākiem viesiem nez vai viņus varētu saukt) - folkloras kopa Kupars (Pūralāde) no Jānišķu miesta Lietavas Zemgalē.

Kupars

      Tā nu otrajiem vārds tika dots leišiem. Kolektīvs, lai arī daudzskaitlīgs un it kā dažādas lietas darošs, tomēr atstāja bēdīgu iespaidu. Pirmkārt jau acīs krita tērpi: raibum raibi (koptēla nozīmē), bez kādas konsekvences, šķiet - arī diezgan stilizēti, lielai daļai sievu ap kaklu dzintara krelles, vadītājai mugurā ņieburs no mūsdienīgas, spīdīgas drēbes... Lai arī lielākā daļa dalībnieku bija XIX gs. beigu tērpos, tomēr divas meitenes bija pamanījušās ietērpties pseidoarķeoloģiskos paltrakos un apaut tankzābakus. Mākslinieciskais izpildījums bija ar pretenzijām uz pamatīgumu, tomēr līdz tam nevilka. Piemēram, dziedājums bija spēcīgs, bet kaut kā pietrūka - gan skaņas tīrības, gan vienkārši attieksmes ziņā; tomēr, kas nu ir, tas ir, varēja just arī dažas autentiski dziedošu sievu balsis. Ermoņiku spēlmaņi bija labi, viens pat veikli ņirbināja pirkstus, taču netapa skaidrs, kāpēc vadītājai vajadzēja tiem pievienoties ar savu diezgan švako vijoļspēli. Ar stīgu instrumentiem vispār bija posts: kokles neskanēja kopā nedz savā starpā, nedz ar līdzpūsto stabuli (tas, ka vadītāja to stabuli nemaz lāga nemācēja pūst, jau ir cita lieta), ģitāra, kuras pavadījumā tika dziedāta romance, izklausījās skaņota pirms mēnešiem trim. Tiesa, ansamblis parādīja neredzētas dejas, un, lai arī dažiem dejotājiem nedaudz pietrūka iznesīguma, tomēr tās bija interesanti vērot. Prieks par to, ka pēdējo dziesmu kopa nodziedāja ar pilnu atdevi, un tā izskanēja tiešām labi.

Jelgavas Rota

      Pēc Dimzēna rotaļvijas Ak, tu zelta lakstīgala, kurā kā par nelaimi ik pantā kāds palika bez pāra, uz skatuves kāpa cits Jelgavas kolektīvs - mazā Rotiņa, bērnu vokālais ansamblis, kurš šoreiz bija sagatavojis "trīs Mārtiņdziesmas". Tā bija nepārprotama ilustrācija tam, kādi priekšstati par tautasdziesmu izpildījumu vēl aizvien dzīvo sabiedrībā un pat tiek mācīti bērniem: klavieru un vadītājas sistā tridekšņa pavadījumā tautastērpos ģērbti bērni dziedāja tautasdziesmas, to tekstu tieši ilustrējot (piemēram, uz "aizjāja Mārtiņš, aizrībināja" tika māts ar rociņām), "popsīgi" ietupstoties un pārvietojoties.

Lielas mucas, mazas mucas...

      Tālāk runāja amatvīri, to skaitā Kapustu Andris (pirmais aizsāka brīnīšanos par tik mazu vecumu pie tik lieliem sasniegumiem; tiesa - kā pēcāk atzinās dimzēnieši, to stāžā varot ieskaitīt arī Novadnieku darbības laiku) un Jelgavas domes priekšsēdis Rāviņu Andris (izteica prieku par to, ka Jelgavā iraid patiesi spēcīgs folkloras ansamblis).

Trejupe

      No Latvijas sveicējansambļiem pirmā nāca Bauskas Trejupe. Žēl, ka tā nepārorientējas un neaizstāja jau izieto Kas dimd, kas rīb ar kaut ko citu. Arī ar dūdu pūšanu meitenītei lāga neveicās. Tomēr savas uzstāšanās beigās kopa nodziedāja lielisku joku dziesmu, kā viņi paši to nodēvēja - "šovu". Neliels citāts no tās: "Vakar saņēmām mēs pergamentu, ko rakstīja Veltiņa mums, lai braucot mēs šurp, uz Jelgavas miestu, kur dzimeni svinēsim jums. Piedz.: Pīrāgi, zirņi un kefīrs...".

Dobeles Rota

      Dobeles invalīdu biedrības kopa Rota nodziedāja vastalāvja dziesmu Padejoji saimeniece, vārdus "Metenīša vakarā" aizstājot ar "Mārtenīša vakarā" (skanēja jauki, tomēr no tradīcijas viedokļa to nevarētu saukt par korektu rīcību), kā arī visus aicināja uz svinīgu Mazs bij tēva novadiņis kopdziedāšanu.
      Vēl uzstājās Bauskas Dreņģeri (ar Dziedat, meitas, ko gaidati un Lai dzīvo saule zenītā), Dobeles Puduris "netērpos" ("Nogodēju rudzus miežus, nogodēju apenīšs; aizabraucu uz Jelgavu dimzēniešus godināt"), Vecsaules folkloras kopa (ar apsveikuma "apdziedāšanu" no lapiņas, svinīgu dzejoli un kopīgu saucienu "Sveicam jubilejā!"), Līvbērzes folkloras kopa (ar Mārtiņam gaili kāvu un Skaista mana tēvuzeme īstu, labi skanošu pēterburgas ermoņiku pavadījumā (!); to spēlmanis šajās lēnajās dziesmās nevarēja īsti izpausties, tomēr varēja just, ka viņa pirkstos slēpjas muzikanta dzirksts) un Dimzēna pāde - kopa no Svitenes (ar jauku apdziedāšanas diesmu, kuras piedziedājums mainījās atkarībā no pantiņa satura - vai nu "kauns, kauns", vai - "gods, gods", kā arī visuzkrītošāko dāvanu - dzīvu gaili appušķotā būrī).

Sadancošanā

      Pēc Dimzēna pēdējā uznāciena, kurā tika godināta tā vadītāja Leju Velta, visi tika aicināti uz otru zāli. Galds bija patiešām varens, šķiet, tur Dimzēns ar viesiem varētu trīs dienas pārtikt: bija gan Trejupes paredzētie zirņi, pīrāgi un kefīrs, gan arī daudz citu dažnedažādu gardumu. Dančus spēlēja saimenieki un leišu viesi.
      Vēl noteikti jāatzīmē, ka Dimzēns jubilejai par godu ierakstījis un izdevis blīvplati (tiesa, pavairotu ar skaitļotāju). Tā ir jauka dāvana gan pašiem gaviļniekiem, gan viņu cienītājiem, kam nu ir iespēja Dimzēnu klausīties arī neklātienē.

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 18. novembrī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš