Kopas "Aj herel" koncerts, Rīgā
2004. gada 18. janvārī

      Janvāra vidū festivāla Rīgas mūzika ietvaros Rīgā viesojās jau viņvasar solītie tuvieši - ansamblis Aj herel (Mēnessgaismas stars). Kā jau tas ierasts, uzstāšanos tūre noslēdzās ar lielo koncertu Mazajā ģildē.

Andris Kapusts un Pēteris Selga

      Koncerta sākumā Kapustu Andris apsveica festivālu gada jubilejā un uzdāvināja tā rīkotājam Selgu Pēterim globu. Avramiešu Boris teica ievadvārdus, kuros pievērsās gan tiešā kontakta ar tautas mūzikas izpildītājiem nepieciešamībai, gan tuviešu nelielajam skaitam (ap 200 tūkstošu), bet lielajai atpazīstamībai pasaulē, gan rīkles dziedāšanas tehnikas aprakstam.
      Patīkami, ka rīkotāji bija atraduši tulci, kas tulkoja pa taisno no tuviešu valodas (tiesa, šo to viņa tomēr nesaprata un līdz ar to arī neiztulkoja). Vadītāja Vladimira Sojana runāšana tuviski dziesmu starplaikos ļoti labi iederējās un deva iespēju izbaudīt valodas skaņas.

Laza Mongušs buras

      Pēc ansambļa uznāciena un sasēšanās uz skatuves vadītājs Sojanu Vladimirs teica ievadvārdus, un tad aicināja šamani Mongušu Lazu iesvētīt telpu. Iesākumā šamanis pastāstīja par savu arodu - par to, ka šamaņa tērps un piederumi sverot ap 30-40 kg, par to, ka šamaņi mēdzot smelties spēku gan no lielāka kopā sanākušu ļaužu skaita, gan staigājot pa oglēm, gan laizot karstu dzelzi, gan graizot vai svilinot sevi, bet tā kā šeit ugunskuru sakurt nevarot, tad viņš smelšoties spēku no degošas kadiķzaru buntes. Lai arī zāle bija ļaužu bāztin piebāzta, burim izdevās ar degošajiem zariem rokās izstaigāt to gandrīz pilnībā. Šķiet (ja vien tas nebija redzes māns), ka laiku pa laikam viņš tik tiešām ļāva liesmām laizīt savas rokas un nejutās no tā apskādēts. Pēc paegļa nodzēšanas (kas gan uz brīdi samisējās, jo nevarēja atrast ūdenspodu) šamanis sāka burties: visu laiku sita baubenu, pārvietojās (vaļā acīm) un griezās (ciet acīm) smalki tipinot, kā arī laiku pa laikam iedziedājās.

Aj herel

      Ansamblis Aj herel uzstāšanos iesāka ar budistu lamu lūgšanu. Šī bija vienīgā dziesma, kuru kopa izpildīja bez muzīku pavadījuma, kas, acīmredzot, izskaidrojams gan ar tās reliģisko nozīmību, gan ar meldijas senumu. Lai cik tas nebūtu jocīgi, līdzīgas meldijas ir gadījies dzirdēt igauņu folkloras ansambļu dziedājumā.

Šamanis spēlē varganu

Lilija Sojana dzied "uz fonogrammas"

      Turpinājumā ansamblis izpildīja vēl 20 dziesmu. Tematiski tās bija par dabu (upēm, kalniem), dzimtajām vietām, brīvības alkām, lopu ganiem, zirgiem un pat par traktoristu, kā arī pa apdziedāšanās un joku dziesmai. No muzikālā viedokļa varētu izdalīt izteikti ķīniskas (mierīgas, ar ķīnisku skaņurindu), mongoliskas, kā arī turciešu tautām raksturīgas meldijas (tuvieši pēc valodas ir turcieši, bet pēc ticības - budisti); protams, pārsvarā dziesmas bija šo ietekmju maisījums, tomēr gadījās arī pa kādam "tīrākam" eksemplāram. Lielākā daļa dziesmu bija ātras un ar izteiktu ritmu, kas liecina par stipro mūsdienu mūzikas ietekmi ansambļa veidotajās apdarēs. Interesanti, ka šo izteikto ritmu kopa radīja ar stīgu muzīkām, bez sitamo palīdzības. Apdaru mūsdienīgumu apliecināja arī klasiskās harmonijās veidotās otrās balsis. Faktiski, tīri tradicionāli bija tikai daži gabali - jau pieminētā lūgšana, rīkles dziedājuma demonstrējumi (tika parādīti 5 no 7 Tuvā izplatītajiem veidiem), kā arī šamaņa vargana spēle. Neizpratni "dzīvu" skanējumu klausīties atnākušajā publikā izraisīja vadītāja meitas Lilijas Sojanas fonogrammas pavadījumā nodziedātā dziesma. Savukārt, vislielākos aplausus izpelnījās Belika Elikbena rīkles dziedājums bizančas (bērza koka un kazas ādas muzīka, kurai lociņa sari ievērti starp (!) stīgām) pavadījumā. Spēcīgu iespaidu atstāja Timura Karasala zemais rīkles dziedāšanas veids (kā vairākkārtīgi palielījās ansambļa vadītājs, Timurs esot par savu izpildījumu saņēmis kāda starptautiska konkursa lielo balvu). Patīkami bija vērot visu trīs puišu stīgu muzīku spēli - tā bija veikla un brīva, ar interesantām improvizācijām (Karasalu Timura nospēlētie "zirga zviedzieni" vien bija ko vērti!).

Belika Elikbena bizančas solo

      Kopumā ansamblis izskatās pēc labi izdomāta un realizēta uzņēmuma, bet ne pēc domubiedru kopas. Vadītājs ir pašvaks dziedātājs, toties labs runātājs un rīkotājs. Viņš ir piesaistījis trīs apdāvinātus puišus, kuri gan labi dzied, gan labi spēlē, un faktiski ir šī kolektīva mākslinieciskais kodols - vadītāja ģimene bez šiem puišiem nebūtu nekas, savukārt puiši bez vadītāja ģimenes varētu pilnvērtīgi uzstāties. Protams, šie puiši diez vai paši spētu tā bīdīt lietas, kā to dara Sojanu Vladimirs, un tas laikam ir tas iemesls, kāpēc puiši piedalās šādā uzņēmumā, nevis uzstājas paši. Vadītāja meita Lilija dzied labi, tomēr viņas "bīdīšana" no tēva puses izskatās pārlieku uzbāzīga. Vadītāja sieva arī brauc līdzi ansamblim un skaitās tā "menedžere", kaut gan radās iespaids, ka visas lietas kārto vadītājs pats, sieva tikai palīdz.

Beliks Elikbens ar bizanču

Timurs Karasals ar iglu

Hemerols ar čanzi

      Koncerts bija interesants, tomēr jāatzīst, ka ansambļa sniegums ir orientēts uz ar tautas mūziku nesaistītu publiku (piemēram, Rietumu tūristiem). Austrumeiropas tautas-mūzikas-mīļiem daudz interesantāk būtu dzirdēt tīru, neapdarinātu tuviešu tautas mūziku.

      Pasākuma dziesmu ieraksti:

• Šamaņa buršanās
• Budistu lūgšana Morgus
• Dziesma par to, kā ķīnieši laupījuši sievietes
• Izdziedāta pasaka
• Dziesma par skaisto zirgu
• Dziesma par Častikas upi
• Rīkles dziedājums bizančas pavadījumā
• Šamaņa vargana spēlējums
• Rīkles dziedājums iglas pavadījumā
• Dziesma par traktoristu
• Nepieteikta dziesma
• Rīkles dziedājumu stilu rādīšana
• Joku dziesma

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2004. gada 27. februārī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš