Russian English


folklora.lt
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lt datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lt
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Masku tradīciju festivāls, Daugavpilī
2004. gada 19.-22. februārī

      Šo rindu autors ir ieinteresēta un, līdz ar to – neobjektīva persona: šādā pasākumā sirdi silda viss, sākot pat ar nosaukumu. Tik tiešām, kur, ja ne Masku festivālā, «sevi parādīt un ļaudis apskatīt»? Kaut gan, mūsu problēmainajā pasaulē «neba nu viss ir ak vai, vai, vai». Sāksim ar to, ka jārāda taču ir «Ne-Sevi», un jāskatās «Ne-Ļaudis», savādāk kumēdiņiem zūd jēga. Varētu šķist, kas gan mēdz būt vienkāršāk, tak nē, no sevis, izrādās, neaizbēgsi un apakš viepļa nenoslēpsies.

Fotoattēls
Ceiruleits

      Līdz šim gadam viengabalainais festivāls šoreiz izrādīja tieksmi šķelties. Daļa ansambļu aizbrauca uz Ilūksti. Varu tikai minēt, ko viņi tur darīja. Daugavpilī izņemot «Ne-Mūs», tas ir Ēlijas piektdienu, bija arī citi «Ne-Ļaudis»: Rīgas Skandinieki, Viļņas Krivule, Daugavpils Svātra, Ventspils Zdravica, Tvers Meža un citi.

Fotoattēls
Ēlijas piektdiena

      Domāju, ka Skandinieki priekšā nav jāstāda. Uz kopīgo procesu fona, neskatoties ne uz ko, tiem izdodas palikt nenomaināmiem latviešu folkloras kustības «sumbriem», un, spriežot pēc visa, savas pozīcijas tie atdot netaisās. Krivuli es līdz šim nebiju redzējis. Kaut izrādās, ka tas ir viens no vecākajiem leišu ansambļiem. To bagātā dzīves pieredze jūtama viscaur. Darbaspējīgā Zdravica turpina sargāt savus ieskatus uz dzīvi, un tās neatlaidība pat izraisa zināmu cieņu. Kā teicis kāds pazīstams etnomuzikologs: «Viņu ceļš nav izvēle, - tas ir liktenis...» Vienīgais priekš Baltijas telpas jaunais ansamblis bija Tvers Meža, un par tiem ir vērts pastāstīt sīkāk.

Meža
      2001. gadā Tvers M. Musorgska mūzikas vidusskolas ansamblis Uzorečje, kurš darbojās zem Tautas kora nodaļas, nolēma mainīt nosaukumu un sāka saukties Meža. Tā nebija nejaušība. Meža ir Tvers apgabala dienvidrietumos - vietās, kur ansambļa dalībnieki pieraksta folkloras materiālus - tekošas upes nosaukums. Bet vārds «meža» nozīmē arī «robeža», un tādēļ kā nosaukumam tam ir arī simboliska jēga. Tvers mūzikas vidusskolas Tautas kora nodaļa tiek pārveidota par Folkloras un etnogrāfijas nodaļu, un nosaukuma maiņa ir šī grūtā procesa beigu posms. Pēc ansambļa vadītājas Irinas Ņekrasovas vārdiem Meža nozīmējot arī robežu starp tradīciju un mūsdienu masu kultūru un vienlaicīgi arī smalko robežu starp pagātni, tagadni un, mēs ceram, ka arī nākotni: «Dod, Dievs, lai starp ļaudīm būtu mīlestība».
      Starp citu, Meža sadarbojas ar Vēsturiski-etnogrāfisko klubu Baltais vilks (Įåėūé āīėź) (Tvers pilsēta, vadītājs G. Bazlovs). Tvers albīnvilki dara apmēram to pašu, ko Rīgas Vilki - spēlē, danco, dzied un kaujas. Pēdējo nodarbi viņi veic stilā Tvers buza (buza - īpašs dzēriens, tāds kā jauns alus vai brāga; šo nosaukumu var tulkot arī kā Tvers ļembasts). Viens no Balto vilku darbības principiem ir etnogrāfiskā ticamība. Materiālus tie vāc ekspedīcijās. Dancot, spēlēt, dziedāt un kauties tie mācās no vecīšiem, kurus vēl var atrast Pietvers ciemos. Cīņas paņēmienus neizdomā, bet pārņem, cenšoties saglabāt stila tīrību. Dažādu cīņas stilu kompilāciju nepieļauj. Šādu «vilku» pa apkārtnes «mežiem» ir savairojies gana daudz, un dažreiz tos «ievilina un piejaucē» folkloras kopas, kuras sastāv (kā viegli var nojaust) pārsvarā no daiļā dzimuma pārstāvēm.

Fotoattēls
Meža

      Neba nu bieži mūsu dienās izdodas nofilmēt maskas izgatavošanas procesu, vēl retāk – tās lomas spēli. Šādi kadri ir nenovērtējami, tos nespēj aizvietot neviens apraksts. Ir lietas (piemēram, zvaigžņotas debesis, karš vai pat nāve), kuras var aprakstīt cik uziet, bet, kas nav tās redzējis, vienalga nesapratīs. Maskošanās – tas ir teksts, kas līdz mums atnācis no tālienes. Lai saprastu tā jēgu, jāzina valoda, kurā tas izklāstīts: leksika, gramatika, sintakse un semantika, galu galā. Videoieraksts šīs valodas mācīšanos atvieglo.
      Konferencē Irina Ņekrasova rādīja pērnā decembra ekspedīciju materiālus. Tajos večiņa māca atnākušos tērpties par «dzērvi»: ķekatnieks, apsegts ar otrādi izgrieztu kažoku, tupus pārvietojas un ar krāsnī apsvilušas auzu ķīseļa mentes knābi ceļ meitām lindrakus. «Dzērves» kustības pārsteidz ar savu pabaiso nedabiskumu (neapšaubāmi, ķekatniekam ir vienkārši miesiski grūti). Ar rāvieniem, bieži mainot virzienu, «putns» apskrien istabu, uzgrūžas meitām, ar «knābi» gramstās tām starp ceļiem, knābā iecirtīgās. Ķekatnieks pārvietojas zemu ietupies, strauji un tālu izmetot kājas, redzams, ka viņš pārvietojas gandrīz «uz aklo». Nepaklausīgo knābāšanas sakarā man nāk prātā ekspedīcijas Perms apgabala Komiešu apgabalā (tālas vietas Ziemeļurālos), kurās man sanāca piedalīties: «A dzērve ar knābi sit. Ķuk-ķuk, ķuk-ķuk. Stipri sit, citreiz sanāca, ka pavisam nosit.», - «Kā, beigtu?», - «Arī beigtu gadījās.».
      «Veči», no galvas līdz kājām tērpti biezās aitu villās, ar poddakšām un izkaptīm, atnākuši pratināt: «kam tie par prieku, kam - par lieku»; «zaldāts-kroplis» ar garu kaklu, kurš liek basu, «savainotu» kāju jocīgā, negaidīti draudīgā veidā; «baznīckungs» saldenā balstiņā skandina savam amatam nepiedienīgus vārdus; augšāmcēlies nelaiķis ar izpuvušiem kartupeļu zobiem, kas baisi izceļas uz krītbalsinātā ģīmja... Nezinu, vai visi personāži pārceļoja no Pietvers ciemiem nepārveidoti, vai daļa tomēr ir dalībnieku iztēles augļi, bet skaidrs ir viens – maskošanās valodu tverieši pārzin.
      Ķekatnieki parādās uz robežas, «mežas», kas atdala Šo Sauli no Tās, un, ja jūs vēl esat dzīvs, un jūsu priekšā stāv īsts godu maskošanās tēls, tad, visdrīzāk, jūsu pārdzīvojumi būs diezgan stipri. Ja šādu sajūtu nav, tad vai nu jūs jau esat miris, vai tēls ir viltots. Pēc festivāla beigām, jau viesojoties Rīgā, Meža rādīja maskošanos Doma kora skolas audzēkņiem. Viss bija vienkārši un saprotami, bet daži bērni aizmuka uzreiz, savukārt pārējie sarīkoja tādu murzu un troksni, ka tos paturēt bija pilnīgi neiespējami. Parastam maskotam Jautro un atjautīgo klubam tas nelīdzinājās it nemaz. Kā sacītu mūsdienu pusaudzis: tuviešu šamanis atpūšas.
      Mežai paveicās - viņiem ir videoieraksti; bez tam, viņu puiši ir cīnītāji, bet cīņa ir viens no ieražas veidiem, jo kaujinieks vienmēr ir uz robežas («mežas»), un nekad nav zināms, ar ko tas viss beigsies.
      Trīs pēdējo festivālu laikā man iznāca redzēt divus ārzemju ansambļus, kuriem, manuprāt, izdevās izprast ieražu maskošanās ieražu būtību. Brīnums, ka no abiem dzirdēju vienus un tos pašus vārdus. Leišu Tadujas no Ķelmes (piedalījās festivālā 2002. gadā) un krievu Mežas vadītāji uzskata, ka viņiem «festivālos nākas izdabāt publikai, izgudrot skatuviskas maskošanās formas, un ka šīs visas būšanas sekas ir diezgan neviennozīmīgas».

Gājiens
      Kā jau to varēja novērot iepriekšējajos gados, pirmās dienas gājiens ir pats dzīvākais festivāla pasākums. Tas ir izskaidrojams vienkārši: nekas vēl īsti nav sācies, un tāpēc nenotiek pēc «protokola». Šoreiz es uz gājienu nepaguvu atbraukt, un par to varu pastāstīt tikai citu mutēm:
      «Ir grūti būt lāča dīdītājam - lācis, kā kādu skuķi ierauga, tā gāž sniegā un sāk spaidīt. Izspaidīs, nosarcinās - ej pēc tam ar tām dāmītēm skaidrojies. Es taču nevaru visām solīt, ka lācis tās precēs! ... Vietējie iedzīvotāji uz šo vājprātu reaģēja dažādi. Lai cik tas nebūtu jocīgi, vairumā gadījumu - ļoti labvēlīgi. Tomēr, daži, ieraugot, ar ko draud satikšanās ar budēļiem, mēģināja noslēpties tuvējos veikaliņos; tas gan nelīdzēja. Iegājuši kādā nelielā kafejnīcā, lācis un vilks sāka labināties ap apmeklētājām, kuras sēdēja pie galda. "Veči" tai laikā dancoja balalaikas, izkapts un poddakšu pavadījumā. Pie galda sēdošie, šķiet, to vien bija gaidījuši: priecājās, sita plaukstas, bet meitenes, kas stāvēja aiz letes, pacienāja ķekatas ar siltām maizītēm. Tas viņas paglāba. Izsalkušais lācis bija nodarbināts ar smalkmaižu tiesāšanu un aiz letes pie meitenēm nelīda.

Fotoattēls
Krivule

      Prātā palicis domes apmeklējums. Iepalikuši aiz pārējiem (bija tač daudz darba), lācis un tā pavadoņi apmaldījās rātsnama gaiteņos. Meklējot galveno kabinetu, tie gāja iekšā visos pēc kārtas, iedvešot šausmas ierēdņiem, «pētot» papīrus uz galdiem un mēģinot iegūt tālruņa aparātus. Mēres pieņemamajā istabā - danči, ķekatniekiem īpaši iepatīkas sekretāre. Zvanoņa, šķindoņa, žvadzoņa, klaboņa, maurošana un rūkšana. Viss bars ieveļas domes priekšsēdētājas darbistabā. Tai brīdī viņa pa tālruni runāja «ar Rīgu» un rādīja visvisādas zīmes, lai satrakojušos viesus mazliet pieklusinātu. Pēkšņi atgadījās nelādzība: piegājis pie galda, lācis pameta uz priekšu celi un sabruka pie Galvas kājām. Samulsums ierindā, Vecen's kaukšana pie līķa. Mēre glauda lāci, skan deju meldija un... lācis atdzīvojas.

Fotoattēls
Svātra

      Visur mūs sagaidīja ar prieku, bet Mākslas skolas bērni mūs uzņemt negribēja: kas naidenieki, tie naidenieki. Pēc laišanās no kalniņiem un cienasta ar bliņām sākās uzbrukums. Viņi mūs galīgi nopikoja. Lācis ierēcās, sagrāba kannu un aplēja viņus visus ar ūdeni.»

Danči
      Kad budēļi aiziet, sākas danči, un šī tradicionālā situācija pati no sevis ir veidojusies visos četros Daugavpils festivālos, kuros man ir gadījies pabūt. Ja sestajā festivālā dančus neiekļaus pasākumu sarakstā, tie radīsies paši. Danči ir tautas kultūras elements, kas mūsdienu pilsētā iedzīvojās acumirklī, vajag tos tik tanī ievazāt. Tautas deju raksti ir tik ļoti vienkārši, ka tie ir pieejami jebkuram cilvēkam, kurš kaut nedaudz ir sapratis sava ķermeņa esamību un spēju pārvietoties telpā. Tanī pat laikā tie ir tik sarežģīti, ka satur teju visus cilvēku savstarpējo attiecību variantus. Es sapņoju par etnogrāfisko deju festivālu, kurā, protams, tāpat kā dzīvē atradīsies vieta visiem tautas kultūras žanriem, bet dejai tomēr būs galvenā loma.

Fotoattēls
Nāvīte stacijā.

Izbraukumos
      Ar konkrētiem maskošanās materiāliem Piektdienai ir pagrūti. Latgales vecticībnieki mēdz atcerēties «Reizēm tērpās. Draiskojās jaunatne.» Uz jautājumu «Kā?» atbilde kā likums ir viena: «Ai, tukšas lietas, nav tur ko atcerēties.» Domāju, ka maskošanās grūtības bērnu pulkā visiem tāpat ir skaidras. Izmēģinājušies dažādus grāmatu variantus, mēs apstājāmies pie tautas drāmas Laiva. Tieši ar godu maskošanos tai sakara nav, tomēr to spēlēja Ziemsvētkos un Meteņos, bez tam drāmas valoda ir gana salīdzināma ar viepļošanās valodu.

Fotoattēls
Āūäńģóéęńźčé Ńņīć ńåķą - II ģåńņī.

      Mums ir iznācis spēlēt Laivu dažādu auditoriju priekšā. Šoreiz mūs aizsūtīja uz Pensionāru dienas centru un Veču un kropļu pansionātu. Kad «ārstnieks – akmens tiltapakšas aptieķnieks» griezās pie kāda cilvēka zālē, kurā liela daļa skatītāju sēdēja kropļu ratiņos, ar vārdiem «Vai kājas tev sāp? Nocirst tās uz sliekšņa, ar kauliem pastutēt un dancot pavēlēt!», man pamira sirds. Bet, ak brīnums! Apdzisušajās sejās atausa smaidi, un zālē atskanēja neviltotas ovācijas. Šābrīža Latgales pilsētu pensionāru paaudze nekad nav redzējusi Laivu, un vispār ar ar tautas kultūru ir saistīta caur «grūtā gadsimta notikumu prizmu», tomēr katrs «tautas» valodā izteiktais vārds rada viņos patiesu atbalsi. Bet mūsdienu jaunatne, diemžēl, šo valodu nesaprot. «Sākumā bija vārds!» Skolotājiem nevajadzētu to piemirst.
      Meža aizbrauca uz Demeni un nokļuva kāzās. Domāju, ka demogrāfiskā situācija ciemā jūtami uzlabosies, jo ar jaunajiem tika veiktas visas nepieciešamās izdarības. Tverieši jaunos apdziedāja, pagodināja, paņēma no tiem pienākošās veltes, un pat pavizinājās pa ciemu pušķotos kāzu ratos ar dziesmām, ermoņikām un vējiņu. Atminu, kā ap '95. gadu pabiju Demenē ekspedīcijā. Dziesmas tur pierakstīt neizdevās, bet pievakarē es savācu lielu bērnu baru un turpat uz vietas noorganizēju tādu kā folkloras kopu. Žēl, ka šī iniciatīva netika atbalstīta no pieaugušajiem un palika bez turpinājuma. Bet jaunā Demenes bērnu audze vecās tradīcijas atceras, un ciemā arī šoreiz tika iets rotaļās.

Fotoattēls
Līvānu Ceiruleiša dzērve - II vieta individuālo masku skatē.

Koncerti
      Festivāls šoreiz iztika bez lielās skatuves. Manuprāt, tas nemaz nemazināja tā prestižu. Estrāde un teātra skatuve ir folkloras kopai svešas vides, tas ir runāts un pārrunāts ne vienreiz vien, bet vienalga rīkotāji aizvien neuzdrošinās no tām atteikties. Šī neizlēmība var jūtami ietekmēt folkloras kustības likteni. Mums jebkurā brīdī var pavaicāt, ar ko tad īsti folkloras ansamblis atšķiras no kora? Ar dalībnieku skaitu, repertuāru, manieri? Un viss? Tad jau jūs esat tāds kā kora paveids? (Varat nešaubīties – nepilnvērtīgs, otršķirīgs paveids.) Un tā taču jau jautā! Ko mums atbildēt? Masku festivāls ir brīnišķīga iespēja pārliecinoši parādīt šīs atšķirības. Tiesa, tanī var rasties arī jauni jautājumi, piemēram, ar ko gan mūsu maskarādes atšķiras no pašdarbības teātru izrādēm? Vai ar tērpiem?

Fotoattēls
Astašovas Olūteņu nabašnīks - I vieta individuālo masku skatē.

Skate
      2002. gadā skatē piedalījās arī etnogrāfiskie ansambļi. Atceros, ka kāds mani raustīja aiz piedurknes un bļāva ausī: «Jābrauc uzstāties, autobuss gaida!» Bet es nekādi nespēju atrauties un par varītēm vilku laiku, it kā jusdams, ka nākamajos festivālos to vairs nebūs. Kā sapnī noredzējis! Bet kāpēc etnogrāfiskie ansambļi vairs nepiedalās? Tie taču ir mūsu vienīgais balsts un cerība. Mums tie būtu jānēsā uz rokām un jāiegaumē katrs to vārds un kustība. Tā vietā tos iekļauj konkursos kopā ar pilsētu folkloras kopām, likumprojektos ieraksta vienā ailē ar pūtēju orķestriem, uz tiem skatās, bet tos neredz. Viņi it kā ir tur, tiem ir savas lietas, bet mēs it kā esam te un piedevām vēl iedodamies Eiropā. Bet, neskatoties ne uz ko, tie redz pasauli pavisam savādāk, to dalībnieki no bērna kājas sarunājas ar pasauli valodā, kuru mēs tikai mēģinām apgūt. Tās ir grūtas mācības, ar zubrīšanos, kontroldarbiem un cvaņķiem dinčenēs. Daudz vienkāršāk ir iedvesmoti «radīt» un «pašizteikties», iztēlojoties sevi par mantijotiem profesoriem, pašpārliecināti cerot, ka sestdienas pēriena laiks vēl nav pienācis.

      Raksts: Sergejs Aļonkins, 2004. gada 4. martā
      Bildes: Jeļena Jekimova

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2024, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lt

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2018. gada 3. septembrī



Kapela spēlē ballēs, kāzās un citos godos!