Mūsdienu tautas mūzikas koncerts, Rīgā
2004. gada 1. aprīlī

      Spēks, kas visu ziemu paklusām slēpies pašā koka serdē un dziļi zem zemes - saknēs, šopavasar izdzinis man negaidītus un necerētus asnus. Ir tik patīkami just svaigu, spirgtu vēju iepūšam tautas mūzikas novadā. Ar nelielu atstatumu laikā divi, saturā pretēji notikumi - tradicionālās dziedāšanas grupas uzstāšanās un mūsdienu tautas mūzikas koncerts. Kālabad šeit pieminu pirmo? Divu iemeslu dēļ: vispirms tāpēc, ka koncerts mani saviļņoja - es no sirds priecājos par Ivetas Tāles un pārējo dziedātāju tik īsā laikā paveikto. Bet galvenais, klausoties mūsdienu tautas mūzikas koncertu, es prātā ik pa brīdim atgriezos pie Margaritas Šakinas un Saucēju skanējuma, pie tā spēka, kas panākams un nododams klausītājam bez pastiprinātāju palīdzības. Ļoti ceru, ka nākošajā pavasarī tiks rīkots tradicionālās dziedāšanas koncerts, kurā piedalīsies vismaz trīs jauniešu kopas. Bet tagad par lietu:
      Mūsdienu tautas mūzikas koncerts pulcināja klausītājus 2004. gada 1. aprīļa vakarā, Rīgas Tehniskās universitātes Mazajā zālē. Pasākuma galvenās organizētājas un folkloras kopas Visi vēji vadītājas Ievas Mūrnieces aicinājumam bija atsaukušies Baļķi no Liepājas un Kala Jeng no Rīgas. Koncertu iesāka kurzemnieki.

Baļķi

      Pirmais, par ko man gribētos uzslavēt Baļķus, ir viņu skatuves ģērbs. Ietērpam allaž ir liela nozīme, jo tas ir pirmais no veidiem, kā pavēstam skatītājam par sev būtisko. Vēl nedzirdot Baļķus, var nojaust, ka grupa izpildīs stilizētu tautas mūziku, un brīdī, kad tā atskan, atliek vien priecāties par skaņas un tēla saderību. Tāpat vienā stilā pašūtie tērpi pavēsta par kopīgiem mērķiem un gaisotni kolektīvā.
      Otra lieta, kas man patika, ir meiteņu balsis - skanīgas un tembrāli atšķirīgas, kas padara kopskaņu bagātu. Par bēdu nesamērīgi skaļais un vienveidīgais pavadījums traucēja izbaudīt liepājnieču balsu buķeti tā, kā es būtu to vēlējusies.
      Kā pirmā izskanēja Dieviņš bija, Dievs palika, kam sekoja virkne Saules dziesmu (Šķērsu dienu Saule tek, Ģērbies, Saule, sudrabota, Saulīt vēlu vakarā un vēl). Dziesmas skaistas, tak šai repertuāra daļai pietrūka oriģinalitātes - gribētos ko mazāk dzirdētu, proti, tieši Baļķu atrastu un izlolotu dziesmu. Kurzemes gavilēšanas dziesmu popūrijs man bija gluži kā zobu sāpes. Skaistās, lēnās dziesmas tika nodragātas lielā tempā un pazuda apakš bungu un basu rīboņas. Toties dziesma Pusrītā saule lēca, manuprāt, izdevās vislabāk - smeldzīga un klausītāju sirdis uzrunājoša.
      Solveigas Pētersones komentāri bija mīļi, viņa māk jauki uztraukties, vienīgi, varbūt nav vērts īpaši izcelt to, kas nav sanācis, klausītāji nezina, ka bija jāskan citādi. Lai arī Baļķiem bija iedalīta nemaz ne tik vieglā koncerta uzsācēju loma, viņi ar uztraukumu veiksmīgi tika galā un izskatījās pārliecinoši. Vieni publiku piesaista ar jokiem, citi - ar izcilu spēles tehniku, bet Baļķu meitenes - ar smaidu.

Visi vēji

      Pēc Baļķiem uz skatuves kāpa Visi vēji. Gribās izteikt atzinību Ievai par pašu koncerta ideju un uzņēmību to realizēt. Lai arī mūsdienu tautas mūzikas koncerti nav principiāli jauna parādība, tomēr pietiekami reta, lai to atzīmētu un uzteiktu organizētājus. Kā zināms, cepti cāļi no debesīm nekrīt, un vienīgi vadītāji paši ir atbildīgi par iespējām koncertēt. Tā turpināt!
      Katrai kopai ir veiksmīgas un ne tik veiksmīgas uzstāšanās. Pat ieguldot lielu darbu, nav iespējams garantēt izdošanos - pārāk daudz mainīgo šajā izteiksmē. Bieži vien spēku un dedzību, kas nepieciešami koncertā, jau izsmēluši daudzie sagatavošanas darbi. Visi vēji šajā reizē izklausījās uztraukušies un nobijušies.
      Kopā mainījušies dalībnieki, kas, pati par sevi, ir jaunām grupām raksturīga parādība - vajadzīgs laiks, lai, vienkopus darbojoties, sarastu un noskaidrotu, kas pašiem patīk un ir pa kaulam. Var just, ka Visi vēji, vēl aizvien ir cilvēku, balsu un instrumentu saskaņas meklējumos. Patlaban viņi ir septiņi, tas nav maz. Kopa ar pūlēm satilpa uz nelielās skatuvītes, tādēļ visai nepārdomāta šķita vēlme izmantot milzīgu lērumu mūzikas instrumentu. Cenšoties priekšnesuma laikā ātri nomainīt vienu skaņu rīku pret citu, muzikanti radīja daudz nevajadzīgu blakustrokšņu. Radās iespaids, ka spēlētāji netiek galā ar to, ko paši uz skatuves sanesuši. Divi puiši pie sitamajiem instrumentiem un basģitāra, taču dziesmas joņoja tā, ka izpildītāji ar grūtībām paguva izdziedāt vārdus. Meiteņu - Ievas un Ineses balsis skanēja tīri, bet Kasparam bija uzklupis čerksteklis. Domāju, tādās reizēs labāk, saudzējot sevi, ļaut dziedāt tiem, kas ir veseli. Gaisotne bija saspringta, dalībnieki nerada viens otrā atbalstu un nejutās droši. Kas attiecas uz klausītājiem, tad uztraukumam nebija pamata. Mēs visi bijām nākuši klausīties koncertu, un mīļu prātu pagaidītu i visas desmit, kur nu vēl trīs minūtes, kamēr instrumenti tiek pārskaņoti. Labi vārdi jāsaka par repertuāra saturisko pusi. Grupa pārsvarā dzied par jaunu ļaužu savstarpējām attieksmēm, kas, dalībnieku jaunības dēļ, viņiem arī labi piedien. Folkloras kopu, kas par savu galveno darbības virzienu izvēlas instrumentu spēli, Latvijā ir katastrofāli maz, tādēļ jātura īkšķi, lai Visiem vējiem ar katru dienu klātos labāk un labāk.

Kala jeng

      Kā pēdējai vārds tika dots lībiešu mēlē dziedošajai vienībai - Kala jeng, kas latviski skanētu "zivs dvēsele", arī "elpa". Nosaukums ļoti skaists un saturiski ietilpīgs, ar brīnišķīgu atsauci uz somugru mitoloģiju. Taisnības labad jāteic, ka šim priekšnesumam ar tautas mūziku bija visai attāls sakars - grupa dziedāja Julgī Staltes komponētās dziesmas ar lībiešu dzejnieku vārdiem. Atliek vien secināt, ka Kala Jeng dalībnieku piederība folkloristu saimei bijis noteicošais motīvs šī priekšnesuma iekļaušanai mūsdienu tautas mūzikas koncerta programmā, sak - mūsējie, lai ko arī nedarītu. Par mūsējiem tiešām prieks. Kala Jeng dalībnieku skaita ziņā ir kļuvis lakoniskāks, līdz ar to daudz skaidrāk iezīmējās katra muzikanta devums kopējā skanējumā. Izrādās, nav nepieciešams simfoniskais orķestris ar diviem timpānu komplektiem, lai lieliski izsistu ritmu un skaniski piepildītu telpu. Patīkami bija dzirdēt skandināvu mūzikai raksturīgās intonācijas (iepretī vispārpopulārajiem īrismiem), kas sniedza nepārprotamas norādes uz Kala Jeng kultūrpiederību. Grupai izdevās veiksmīgi sabalansēt dziedātāju balsis un instrumentālo pavadījumu - tā lai izceltos abi. Marija un Julgī dziedāja izteiksmīgi, aizrautīgi un ar patiku. Jau pa gabalu varēja manīt, ka grupas dalībnieki kopā jūtas labi. Iesākuma mulsums tika ātri pārvarēts, un priekšnesums, pateicoties Julgī atraisītajai valodošanai, ritēja viegli un priecīgi. Es pat nezinu vai to iespējams iemācīties, tā vien liekas, ka Julgī šo dzīvīgumu, atraisītību un šķelmīgo smaidu ir mantojusi no mammas - Helmī Staltes.
      Ko mēs varam no tā mācīties? To, ka nav jābūt perfektiem, bet gan skaistiem. Es šeit, protams, nerunāju par stīvo bārbijsmukumu, bet gan pievilcību, kas piemīt dabiskam, drošam, smejošam, dziedošam un spēlējošam cilvēkam. Joki atbruņo, pat visnīgrākais klausītājs atplaukst labvēlībā, ja izdodas izvilināt viņa smaidu. Taču nebūsim kokapauri, varapieres, mazprātiņi - prasme sarunāties ar publiku, neapjukt simtu acuskatu ielenkumā neiedzimst, tajā ir jāievingrinās. Tādēļ grupām, kuru dalībnieki nav grozījušies pa skatuvi kopš bērna kājas, ir jāizmanto katra iespēja uzstāties.
      Mūsdienu tautas mūzikas koncerts beidzās ar pateicības vārdiem labiem ļaudīm, bez kuru atbalsta un pretimnākšanas tas nebūtu izdevies tik labi, un kopīgu dziesmu, kurā vienojās visa zāle. Arī es saku paldies Tev, lasītāj!

      Raksts: Ieva Bērziņa, 2004. gada 4. aprīlī
      Bildes: Ieva Bērziņa