Rudens saulstāvju godi "Baltijas saule",
Rīgā, 2004. gada 11. septembrī

      Jau trešo gadu pēc kārtas septembrī Zaķusalā notika folkloristu - metālistu festivāls Baltijas Saule, saukts arī par baltiešu rudens saulstāvju godiem. Šie godi ir par godu slavenajai Saules kaujai, kura notika 1236.gadā, kad latviešu un lietuviešu ciltis cīnījās pret krustnešiem.
      Jāsaka, ka šis festivāls ar katru gadu kļūst veiksmīgāks un bagātīgāks, gan programmas, gan apmeklētības ziņā. Šoreiz, pēc organizatoru aplēsēm, festivālu esot apmeklējuši ap 3 500 cilvēku, kas ir divtik nekā pērnajā gadā.

Uz šo pasākumu iespējams doties arī laivā

      Šī festivāla viena no īpatnībām ir tā notikuma vieta - vidū Daugavai, Zaķusalas pļavā starp Latvijas Televīzijas māju un dzelzceļa tiltu, ar fantastisku skatu uz Rīgas torņiem. Kā smējās daži latviski saprotoši igauņi - nekur tik daudz vilku nepulcējas vienuviet kā Zaķusalā - Vilki, Vilkači, Vilcenes, Metsatöll. Brīnums, ka šī vieta līdz šim nav piesaistījusi arī citu pasākumu organizatoru uzmanību.
      Otra īpatnība ir tā programmas salikums - pa dienu spēlējot folkloru un vakarā pagānu metālu. Abu šo mūzikas virzienu cienītāji visu dienu itin draudzīgi sadzīvo un dabū nobaudīt arī tādu mūziku, kuru viņi parasti neklausītos. Traucējošs moments šoreiz vienīgi bija jauniešu grupa, kura, jo vēlāks vakars, jo skaļāk izkliedza "Heil!" un koķetēja ar nacistu žestiem. Domāju, ka pat visiecietīgākajā sabiedrībā dažas lietas, kuras kompromitē visus kopumā, nevajadzētu akceptēt.

Koncerta un bluķa atklāšana

      Festivāla atklāšana tika rīkota ierasti rituāla - gājiens, runas, dziesmas un upurēšana bija drošās Staltu rokās, īstā Skandinieku garā. Diemžēl nevienā vietā nezinātājiem netika izstāstīts, kas īsti bija Saules kauja un kāda tai nozīme baltiešu vienotībai, kura šeit tiek uzsvērta. Droši vien jaunieši, kuri apmeklē šo pasākumu, lielākoties nav paši pētījuši vēstures grāmatas. Tomēr šogad pirmo reizi tika rīkota Saules kaujas imitācija, kura bija viena no galvenajām atrakcijām un drusku atgādināja viduslaiku festivālu bruņinieku bugurtus. Bet arī šeit īsti skaidrs netika - kurš kuru un kāpēc.

Šitos krūmus mēs bez kaujas neatdosim!

      Šis festivāls ir pasākums visai ģimenei, izdevība vienā no pēdējām siltajām rudens sestdienām pasēdēt saulītē, zālītē, satikt draugus, uzēst zirņus un paklausīties labu folkloru. Bērni nekur tālu nevar aizklīst, jo visapkārt ir ūdens, tirdziņā, kurš gan diemžēl bija novietots pārāk nomaļus, var iegādāties kādu rausi vai rotu, un, ja ir vēlēšanās, var arī pavingrināt roku lokšaušanā.

Senās vides darbnīcas rāmā vide

      Par mūziku jāsaka, ka te nu bija sapulcētas gandrīz visas grupas vienuviet, kuras šobrīd Latvijā rada visinteresantāko mūziku tā sauktajā post-folkloras lauciņā. Sākot ar vecajiem, labajiem Skandiniekiem, Vilkiem (patīkami pārsteidza ar jaunu repertuāru un aranžējumiem), Vilcenēm un Grodiem, turpinot ar jauniešu grupām Kokli, Ceiruleiti, Vilkačiem (īpašs prieks bija dzirdēt blakus latviešu un līvu dziesmām arī vienu prūšu dziesmu!) un Trejasmeni, un nobeidzot ar nu jau post-folkloras zvaigznēm Auļiem un Iļģiem. Šī bija reta izdevība dzirdēt viņus visus vienuviet, katru ar pieklājīgu programmu pusstundas garumā.
      Šis koncerts visas dienas garumā gandrīz atsvēra to, ka šovasar izpalika mūsdienu tautas mūzikas festivāls Vendene Cēsīs. Žēl tikai, ka nebija līdzvērtīgas grupas no Lietuvas un Igaunijas - šie taču ir baltiešu vienotības svētki! Daudz konsekventāka šajā ziņā bija programmas vakara daļa, kad uzstājās pagan metal grupas no visām trim Baltijas valstīm un vēl arī no Somijas. Uz šo festivāla daļu bija ieradies vesels buss ar igauņu metālistu faniem. Leišu grupas gan visai maz liecināja par etno ietekmēm, atšķirībā no, piemēram, Metsatöll no Igaunijas, kuri šajā festivālā piedalās ne jau pirmo reizi, un vienmēr izmanto arī metālistiem netradicionālus tradicionālus instrumentus, kā kokli, dūdas un vargānu. Turisas no Somijas bija iespaidīgi izrotājušies ar vilku (?), suņu (?) vai trušu ādām, bet nepārtraukti sūdzējās par tehniskām problēmām. Festivālu sirsnīgi noslēdza visu gaidītie un nekad nepievilošie Skyforger, kuri spēlēja vecos, labos, līdzdziedāmos gabalus, tomēr šoreiz neizsauca tik iespaidīgu pērkona negaisu, kā pērn.
      Nenogurdināmākie no festivāla apmeklētājiem ap pusnakti devās uz Rīgas Tehnisko Universitāti, kur latvieši un igauņi spēlēja baltiešu dančus līdz rītam.

      Raksts: Daina Zalāne, 2004. gada 5. oktobrī
      Bildes: Juris Zalāns, Ansis Ataols Bērziņš