|
|
|
|
Tradicionālie ēdieni
Ēdieni, kurus tu parasti mājās ēd un, pretstatā visādiem ārzemju konserviem
un ekzotiskiem augļiem, uzskati par latviskiem, ir ienākuši salīdzinoši nesen -
dažs pirms simts gadiem, dažs kādu biškuci agrāk.
Agrāk ļaudīm bija pieejams daudz mazāks pārtikas izejvielu jeb produktu klāsts
un daudz vienkāršāki un mazefektīvāki to uzglabāšanas veidi, kas arī noteica viņu
ēdienkarti.
Ēdiena nereti bija mazāk kā vajadzēja un tas tika vairāk godā turēts un
cienīts. Mūsdienās bērni pārdzīvo, ka viņiem mēģina iebarot pārlieku daudz,
agrāk bieži vien domāja, kā lai vēl ko ēdamu dabūn.
Arī attieksme pret pārtikas vielām ir mainījusies. Piemēram, agrāk, kad ļaudīm
nebija daudz ēdamā, bet bija grūši fiziski jāstrādā, tauki (gaļas taukumiņš,
krējums) skaitījās liels gardums un spēka avots.
Tagad, turpretīm, ļaudis cenšas ēst mazāk treknu ēdienu, jo savādāk paliek
resni.
|
Loba beju tāva meita,
Loba maņ gribējōs:
Sīru kūžu, svīstu ēžu,
Soldon' pīnu pasadzēru.
|
Pamatēdiens bija dažādi putraimu vārījumi jeb putras. Tāpat maize, kas
latviešiem (un arī vairumam citu tautu) ir kaut kas vairāk kā vienkārši
ēdiens - tā ir ēdiena un pārticības simbols. Graudi un putraimi bija viegli
uzglabājami visu gadu. Citas izejvielas bija atkarīgas no gada laika: vasarā
lietoja daudz piena produktu, rudeņos kāva lopus un ēda daudz gaļas. Gaļu
glabāja kaltētu, žāvētu vai sālītu, no tās žāvēja un vārīja desas. Zivis arī
gan kaltēja, gan žāvēja, gan sālīja. Protams, vasarās un rudeņos ēda zaļumus,
augļus, dārzeņus. Vispār rudens ir ēdieniem pats bagātākais laiks, tāpēc rudens
svētki svinēti jo dāsni, kāzas arī parasti dzēra rudenī. Ziemā vairāk ēda
žāvētu gaļu, zirņus, pupas.
Ēda parasti visa saime no vienas lielas bļodas, katrs ar savu karoti.
Dzēra alu, medalu, pavasarī savāktās bērzu sulas. Saldus ēdienus gatavoja no
maizes, medus, augļiem un riekstiem.
Arī saulgriežu svētku mielastu
ēdienkarte bija atkarīga no gadalaika un tā gastronomiskajām iespējām.
Svētkos ļaudis vienumēr centušies likt galdā visu to labāko, kas vien
pieejams. Tomēr ar laiku cilvēki pierada, ka noteiktos svētkos noteikti
jābūt noteiktiem ēdieniem: Lieldienās - olām, Jāņos sieram un alum,
Ziemassvētkos cūkas smecerim, zirņiem u.tml. Un labi vien ir. Saulgriežu svētku
ēdienkartes izpratne ir vienīgais salmiņš, aiz kā tradicionālie
ēdieni turas pie mūsdienu latvieša galda.
Uh... Paēsts ir, tagadiņās vajadzētu arī drusku kājas izlocīt... :)
Tā nu mācīsimies dancot. Bet pirms runājam par dancošanu, pastāstīšu tev
par padarīšanu, dēļ kuras visa spēlēšana un dancošana vispār kopā turas -
ritmu.
Mīklas
- Vecam tēvam sirma galva, bet pēc smeķīgs padoms nāk. (
sula)
- Egļu biezans, vidū ezars, pa to ezaru balta pīle peld. (
ācum sula)
- Miežu kalns, zelta aka vidū. (
ūdiv utseivs ra artupzeib)
- Maģs, maģs dīķītis, pilns koku piemētāts. (
setorak nu adoļb)
- Zagli kar kokā. (
aļag)
- Zema, resna jumprava, dienu nakti bučojama. (
ssuak)
- Mazāks par Dievu, lielāks par ķeizaru. (
eziam)
- Jo vairāk ēd, jo vairāk atliek. (
saksurd seziam)
- Kīsele redelēs. (
sānūš sudem)
- No vismazākā putniņa visgardākais ēdiens. (
sudem)
- Biezu putru izvāra katlā, sviests vidū paliek neizkusis. (
alo)
- Visa saime paēdusi, saiminiece neēdusi. (
acīnrāvap)
- Balts kā sniegs - nava sniegs, šķīsts kā ūdens - nava ūdens. (
sneip)
- Zvīrgulīši, zvārgulīši, sabira zelta silītē. (
āltak iņriz nu sapup)
- Stīvēts, driķēts, divkāršu vārīts. (
sreis)
- Ap Jāņiem ezers sasalst, ap Ziemassvētkiem ābele zied. (
amras nu sneip)
- Koka rene, kaula duramie, kustini gūžas, tad būs pareizi. (
acīm iziam)
Sakāmvārdi un parunas
- Miega māte raušus necep.
- Melli pirkstiņi, balta maizīte.
- Cepts cālis mutē neskries.
- Sava maize allaž gausāka.
- Kule nesēju nes, ne nesējs kuli.
- Kāda saimniece, tāda maize.
- Maize kā galoda.
- Putra rītā, putra vakarā, vēl rudzu putra launagā.
- Putriņa gana laba, bet bļodiņa maza.
- Lai tās zivis, kur tās zivis, bet kur tad tā zupa.
- Paēd rutku pa priekšu, tad tikai pēc tam medu ēdīsi.
- Pat vilks katru dienu gaļu neēd.
- Gards nāk ar vārīšanu, silts - ar sildīšanu.
- Laba gaļa poda neplēš.
- Ar sviestu putru nesamaitāsi.
- Gards tas kumoss, kas aiztaupīts.
- Beidz ēst tad, kad labi garšo.
- Visi gudri, kad vēders pilns.
- Jo vairāk medus ēd, jo rūgtāka mute.
- Izsalkušam viss gardi vārīts.
- Sānolu maize na bods, linu krakls na plykums.
- Kārsim zobus vadzī.
- Ēd kā pēc spranču laikiem.
- Kas lēni ēd, tas ilgi ēd.
Ticējumi
- Kad ēdienu vārot tas vārās vidū, tad būs ciemiņi pie ēšanas.
- Pāri rokai nedrīkst celt ne liet kādu ēdienu, tad to nelabais paraus.
- Sālīts ēdiens rāda, ka saimniece iemīlējusies.
- Ja vakarā zupu neizēd, tad otrā dienā būs slikts laiks.
- Kad bērni zirņus pārēdušies, tad tiem jādod ceptas peles gaļa, lai
neceltos vēdera graizes.
- Pirmo reiz tā gada augļus ēdot, var arī kaut ko vēlēties.
- Ja guļ un ēd, tad nāve trin izkapti.
- Ēdot nedrīkst spieģelī skatīties, citādi apēd atmiņu.
- Ja ēdot kumoss izkrīt no mutes, tad otram skauž.
- Vasarā jāizēd bļoda tukša, tad būs sauss laiks.
- Ja ēdot kājas kustina, tad velna bērnus šūpo.
- Ja maizes druskas ēd, tad būs pulka bērnu.
- Ja apēssi vuškos mēli, tod byusi lels dzīdōtojs.
- Kas plaušas ēd, tas viegli dancojot.
- Kad cita iekostu maizi ēd, tad ar to jākaujas.
- Ēdot nedrīkst iziet no mājas, jo tad iznes svētību.
- Kas reizē pie galda beidz ēst, tie reizē nomirs.
- Ja ēd maizi, kas ir lauzta, ne griezta, tad lūzt zobi.
- Ja sapnī ēd maizi, tad būs bagāts.
- Ja maizes kukulis vidū pārsprādzis, tad krāsnij kāds parādījis kailu dirsu.
- Karstu maizi ar nazi nedrīkst griezt, jo tad cepējam sāp mugura.
- Maizi nedrīkst urbināt ar pirkstiem, jo tad izbada Laimei acis.
- Vakarā nedrīkst iesākt maizes kukuli, tad ļaunie gari naktī ēdīs.
- Ja maizes kukuli noliek augšpēdus, būs bads mājās.
- Ja maizīte nokrīt zemē, tad uzceļot tā jānobučo, lai Dieviņš nedusmotos.
Anekdotes
- Piebaldzēns ēd aknas. Otrs prasa:
"Ondža brāl, ko tu tur ēdi?".
"Oknas", atbild Ondžbrāls.
"Dod mun ar!"
"Koulīts vie' ir!"
- Kāds kungs Bērza krogū gardi ēdis cepeti un sinepes ņēmis klāt.
Gadījies piebaldzēns, kurš noskatījies, ka kungs tā garšīgi ēd cepeti
un uz naža gala pieņem drusciņ klāt dzeltenu smēru. Viņš nodomājis, ka
tas ir dikti gards un dārgs, ka kungs tikai var tādu drusciņu ņemt. Viņš
arī tūlīt domājis to nopirkt. Kad nu nācis krodzinieks, viņš prasījis:
"Krodziniek, dod man to par veselu rubli, ko kungs uz naža gala ēd!".
Krodzinieks, saprazdams jokus, pieliek pilnu trauciņu, pielikdams cepeti
ar klāt. Šis nu, gribēdams labi nogaršot, ņem cik tik varēdams mutē iekšā.
Viņš nu sācis bļaut: "Ondž, brol, godā par siev un bērniem, jipts mutē!".
- -Jāni, nāc pusdienā!
-As jou pajēžu.
-Ko tad tu ēdi?
-Dasu.
-Kur tad tu ņēmi?
-Ankamberī iz lūga.
-Traks, tu jau būsi sveci apēdis!
-As jou nazynu, tū meikstumu as nūlupynōju i apēžu, bet tū seikstumu aizsvīdu.
- Reiz bada gados kāda saimniece redz, ka vārna tup uz mieta. Viņa steidzīgi
izrauj mietu un liek to klāt pie vārāmās zupas. "Kas tad tie par jokiem?"
saimnieks prasa. "Tak jau vārna virsū tupējusi," saimniece atbild.
- Viņumāte šomātei žēlojusies, ka šai gājēji daudz ēdot. Šomāte teikusi: "Man
gan neēd. Es pa priekšu aizbāžu paspārnes.". Viņumāte arī nu katru rītu bāzusi
istabai paspārnes, bet šie kā ēduši, tā ēduši. Atkal viņumāte žēlojusies
šomātei. Tad šomāte teikusi: "Nu, māsiņ, es viņiem vispirms šo to iedodu ēst,
un tad tik saucu brokastīs!".
- Reiz satikušās divas saimnieces un pārrunājušas par dažādām saimniecības
lietām. Pirmā: "Ir nu gan man tie ļaudis izlepuši! Vakar novārījām vēžus. Mēs
paši vēžus apēdām, un, ko domājiet, šie neēd vis to zupu!". Otra: "Tas jau vēl
nekas, kā tad mēs novārījām olas un neviens to zupu negrib vairs ēst!".
- Krodzinieks līgst sev puisi un saka: "Ienes ķēķī malku un guli. Pabaro
zirgus un guli atkal. Bez tam došu vēl sešus ēdienus: kartupeļus un bulbes,
siļķes un ēringes, maizes un brotes!"
- Viens piedzēries vīrs gulējis ceļmalā. Nācis garām krievu mācītājs un teicis:
"Dievs, svētī kalpa Andža dvēseli, maizes, putras paēdušu un pašu pagalam klāt
nosprāgušu!"
Teikas
- Saimniece vārījusi putru. Ielējusi mazu lāsīti, bet piekūsējis pilns katls.
Vārījusi otrā dienā: ielējusi mazu lāsīti, bet piekūsējis pilns katls.
Vārījusi trešā dienā: ielējusi mazu lāsīti, bet atkal piekūsējis pilns katliņš.
Viņa teikusi: "Lai tev tukšā! Es tak tik vien vārīju, ka vienai reizei!" Dievs
to izdzirdis, saskaities un teicis: "Lai tev tik vien putras, cik ūdens!" Un tā
tas notiek arī šobaltdien.
- Vecos laikos, kad Dievs pa zemi staigājis, viņš piegājis pie ogotāja un
prasījis, vai esot paēdis. Ogotājs atbildējis: "Ne ēdis, ne neēdis!" Tā arī
Dievs nolicis. Ja ogotājs būtu pateicis, ka paēdis, tad tagad ar' varētu no
ogām paēst.
Tā tik ir doma!
- Piedāvā folkloras skolotājam vienu nodarbību noturēt meiteņu
darbmācības kabinetā, kur jūs visi kopīgi varētu gatavot latviešu
tradicionālos ēdienus - skābputru, koču, dažādas putras, raušus,
zirņu ēdienus u.c.
|
"Pāri jumtam" - tautas deju mūzika blīvplatēs un kasetēs!
|
