|
|
|
|
Ziema
Ziema ir pēdējā no četrām gadskārtām.
Astronomiski ziema sākas
Ziemassvētkos, taču ir samērā skaidrs, ka Latvijā to
domājuši sākamies jau agrāk, dažuprāt -
Mārtiņos.
Zināms pamats tam ir, jo laikposmam no Mārtiņiem līdz
Meteņiem tik tiešām var izdalīt kopējas iezīmes, piemēram
budēļos jebšu čigānos iets tieši šinī laikā.
Tomēr visticamākā šķiet versija, ka ziema nav bijusi piesaistīta kādam noteiktam
datumam un par tās sākumu ticis uzskatīts brīdis, kad palicis auksts un sācis snigt
sniegs.
|
Bristiņ bryda borga zīma,
Cymdu zeču raudōdama;
Cymdu zeču raudōdama,
Rūkas, kōjas saļdeidama.
|
Ziema ir gadalaiks, kas cilvēkam piemērots vismazāk, kurā izdzīvošana
prasa vislielāko piepūli un ir praktiski neiespējama bez vasarā
iekrātā un sagatavotā - pārtikas, lopbarības, apģērba u.c. Dzīve rit daudz rāmāk kā
citus gadalaikus, cilvēki strādā mājas darbus.
|
Sprēžu, sprēžu vysu zīmu,
Sprēžu, aužu, šketerēju;
Kad izīšu tauteņōs,
Pa vīnam izvolkōšu.
|
Tomēr arī ziemā ir savi prieki un labumi - pikošanās, slidināšanās,
braukšana ragavām.
|
Es ziemīnas nebaidos,
Sen to biju gaidījuse:
Ziemā man lieli prieki,
Viegli slīd kamanīnas,
Viegli slīd kamanīnas
No kalnīna lejīnā.
|
Bet jebkura ziema kādreiz beidzas, atkal pienāk
pavasaris, un
gads sākas no jauna.
|
Snīga mōte, Snīga mōte,
Puryn' sovas vylnainētes;
Kod atīsi pavasars,
Vysas nūīs yudinī.
|
Nedaudz vēlāk atsevišķā lapā parunāsim par lielākajiem ziemas svētkiem -
Ziemassvētkiem. Ziemassvētki ir saulgriežu
svētki, tāpēc, tā kā jau esam aplūkojuši visas gadskārtas,
mēģināsim noskaidrot,
kas tie saulgrieži tādi ir.
Vai tu zini, ka...?
- "ziema" esot sens indoeiropiešu cilmes vārds, kura sākotnējā
nozīme jau bijusi "ziema", "sniegs".
Tam radniecīgi ziemas apzīmējumi ir sastopami leišu, prūšu,
ukraiņu, baltkrievu, bulgāru, čehu, poļu, krievu,
grieķu, latīņu u.c. valodās.
Ticējumi
- No pirmā aukstā laika, skaitot trīs mēnešus uz priekšu, sāksies ziema
- Ja ziema auksta, tad vasara būs karsta.
- Ja ziema puteņaina un daudz sniega, tad vasara būs slapja.
- Ja ziemu pie jumtiem garas lāstekas, tad būs laba vasara.
- Kad ziemu lieli kupeņi, tad vasaru lielas labības kaudzes.
- Ja kaila ziema, tad nebūs augļu.
- Ja ziemā ir liela sarma, tad vasarā kokiem būs daudz ziedu un augļu.
- Ja ziemā stipri salst, tad nākamā gadā mežā sagaidāmas labas ogas.
- Jo aukstāka ziema, jo bērziem būs saldākas sulas.
- Janvara mēnesī no jumtu lāsteku ūdens piesaulē vajag gailim nodzerties,
februarī - aunam, martā jau vērsim, tad gaidāma laba vasara.
Mīklas
- Kas tā par tiltinieci: upēm taisa tiltus virsū, bet baļķa neviena
(
ameiz)
- Liels, garš tilts, tilta galā ābele ar dažādiem āboliem
(
mālo ra aneidleiL ālag ,ameiz)
- Balta govs vairāk ēd nekā melna. (
arasav nu ameiz)
- Divi plašas māsas, viena balta, otra zaļa, līdz viena zūd, tad otra taisās
(
arasav nu ameiz)
Sakāmvārdi un parunas
- Katrai ziemai sava vasara.
- Saule gan ir, bet ar zobiem.
- Salst, ka skaidas no zemes lec.
- Sniegs kā no Dieviņa pēļiem.
- Krusa birst kā no kretuļa.
- Ziema prasa, ko vasarā darīja.
- Ziemā taisi ratus, vasarā ragavas.
- Ziem' ar ragavām braukāt, bet ne ar ratiem.
- Ziema garāka kā vasara (mēdz teikt, ja redzami apakšsvārki).
- Ziemā rozes neziedēs, vecumā prieki nederēs.
Anekdotes
- Kāds pilsētnieks stāsta: "Reiz ziemā es braucu no pilsētas uz laukiem.
Te, kur gadījies, kur ne, nāk rūkdams pretī liels lācis. Es živai no kamanām
laukā un rudzos iekšā!" Laucinieks pabrīnās: "Ko? Ziemu rudzos?" -
"Vai tad nu man bija laika apskatīties, vai tie bija rudzi, vai mieži,"
atsaka pilsētnieks.
|
"Pāri jumtam" - tautas deju mūzika blīvplatēs un kasetēs!
|
